Ar nepacietību gribēju izmēģināt kā tas viss būs. Iekšā kūsāja vēlme zināt, kā ir ēst pilnīgā tumsā. Un vai tas vispār ir iespējams?! Rezervēju galdiņu un piedzīvojums varēja sākties.

Restorāns diezgan omulīgs un mājīgi iekārtots. Mūs sagaidīja smaidīgs kolektīvs un vaicāja, vai esam ieradušās uz Vakariņam tumsā. Kad tas tiek apstiprināts, mums ļauj novilkt āra drēbes un nedaudz uzgaidīt. Piedzīvojums var sākties.
Viens no galvenajiem noteikumiem – izslēgt telefonu un uz kādu laiku aizmirst par tā spīdīgo gaismu. Tiekam nodotas oficianta rokās [burtiskā nozīmē]. Oficiants [viņu sauc Ingars un turpmāk tekstā tā viņu saukšu ] mums liek uzlikt rokas uz pleciem un paļauties uz viņu [tas viss līdzīgi kā ejot vilcieniņa, tikai ceļu redz priekšā stāvošais]. Tad mūs maziem solīšiem ved uz galdiņu pusi. Tumsā un paļaujoties uz Ingaru, liekas, ka jānoiet pamatīgs gabals. Beidzot – galdiņš! Lēnām un mierīgi pa vienai mūs apsēdina pie galdiņa. Vispirms roka tiek nolikta uz krēsla. Seko krēsla aptaustīšana un pēc tam var iekārtoties. Ingars mums pastāsta, ka labajā pusē ir nazis un sekojot nazim var atrast ūdens un vīna glāzi. Pirmās izjūtas ir ļoti dīvainas. Telpa ir pilnīgā tumsā. Nav nozīmes acis ir vaļā vai ciet [es izvēlos turēt acis vaļā], jo redzēt neizdodas pilnīgi neko. Tad sāks tāda kā bezsvara sajūta, jo telpa būtībā ir bezgalīgi liela, mani vismaz nekas neierobežo. Liekas, ka griestu vispār nav. Kājās vienā brīdī izjūt sajūtu, ka pilnas ar vati, bet tas ātri pāriet un tu vienkārši pierodi pie tumsas. Pēc tam lēnām sāks galda aptaustīšana. Salvetes novērtēšana – vismaz to kā tā ir apšūta un minam kādā krāsā tā varētu būt. Salvete tiek glīti nolikta uz kājām. Galds ir apaļš un uz tā ir viss ēšanai nepieciešamais – dakša, nazis, dakša un karote desertam [tas, lai uzturētu intringu un nezinātu, kas būs saldajā] un protams, abas glāzes. Palēnām telpa piepildās ar pārējiem vakariņotājiem. Pēc balsīm mēģinu noteikt, kur no manis atrodas pārējie cilvēki un vispār saprast kāda ir telpa. Izdodas tikai noteikt kādā leņķī no manis atrodas pārējiem [pēc tam atklājas, ka tas arī ir tikai aptuveni izdarīts], bet par telpu – nav ne jausmas un esmu jau beigusi prātot.
Ingars ir mūs visus veiksmīgi apsēdinājis pie galdiņiem un tūlīt mēs saņēmšot otro ēdienu. Pēc vakariņām mums būšot jāuzmin, ko tad īsti mēs ēdām. Un tikai pēc tam mums parādīs, ko mēs ēdām un kā tas vizuāli izskatījās. Ingars nomierina, ka nekas projām nerāpos.
Tiek ienests siltais, to mēs saprotam tikai tad, kad Ingars paziņo, ka uz galda ir nolikts šķīvis. Pirmais ir smarža. Jā, smaržo garšīgi un deguns jūtas apmierināts. Dakšiņa rokā [es nazi neizmantoju vispār, jo nu ko tur vairs, tāpat mani neviens neredz] un sākas mēģinājumi dabūt uz tās ēdienu. Teikšu atklāti, tas nav vienkāršs uzdevums. Puse no reizēm, kad dakšiņa tiek pie mans mutes tā ir tukša vai labākajā gadījumā tā ir ar mērci. Tomēr ar visiem mēģinājumiem man izdodas izbaudīt maltīti. Kā man likās, tad es ēdu – lielopu gaļu, ar kartupeļu sacepumu pārlietu ar jocīgi garšojošu mērci [mērce nebija manā gaumē], burkāni, bietes, kabacis/ķirbis un vēl kaut kas kraušķos un ļoti salds. Kopumā otrais ēdiens ir ļoti garšīgs un baudāms. Viss pagatavots lieliski. Ingars neļāva man šamukties un ar pirkstu piepalīdzēt. Mēs visi kopā arī ik pa laikam skaļi minam, kas tad mūsu šķīvjos ir. Izskan smiekli un dažādas piezīmes, jo ēdiens ne tikai man, bet arī pārējiem tiešām nekur nelīda un arī uz dakšām netrāpīja vienmēr. Valda jautrība un nepiespiestība.
Ingars paziņo, ka sekos saldais ēdiens. Un palēnām katram galdiņam tiek pienests šķīvis ar smaržojošu gardumu. Deguns saka, ka smaržo pēc vaniļas. Izvēlos desertam dakšiņu. Pareizi darīju, izrādās ar karoti vispār neko neapēstu. Sataustu krēmu un kaut ko cietu. Krēms ar ogām un garšo nedaudz pēc putkrējuma, nedaudz pēc krēma. Man liekas, ka ogas ir upenes, tās es pēc garšas jau zinu. Atradu arī vienu zemeni. Cietā daļā garšo pēc rupjmaizes un kafijas. Jau prātā esmu izdomājusi, ka tas laikam rupjmaizes kārtojums. Bet tā konsistence nu galīgi nav tāda, tāpēc saprotu – kūka. Ar saldo iet vēl grūtāk, liekas, ka izgrūstīts pa visu šķīvi. Lēnām visi jau saldo ir skaļi izķidājuši un arī izbaudījuši.
Ingars novāc mūsu šķīvjus, apjautājs kā jūtamies un iestājas klusums. Tāds mirklis miera un liels klusums, pirms mēs atkal redzēsim gaismu. Ingars iededz sveces, pa visu telpu ir sveces. Pirmais – visi paskatās kādā kompānijā pavadīts vakars un tikai tad apskatāmies kāds izskatās mūsu Ingars. Galdi visiem tīri, mutes arī un sejās apmierināts smaids. Visi izbaudījām vakaru līdz pilnībai.
Ingars gaida, kad izteiksimies, ko tad mēs ēdām. Katram sava versija, ir lietas, kas sakrīt, ir kas atšķiras. Tomēr garšojis ir visiem un tas jau pats galvenais.
Kopvērtējumā – es izbaudīju vakaru, lieliski atpūtos, garšīgi paēdu un biju kompānijā, kas man lika pasmaidīt. Kā arī uzzināju kā savas maltītes pavada cilvēki, kam acu gaisma liegta.