Svētdienas rīts. Laiks lutina, pat teiktu, ka ir karsts. Mēs gatavojamies doties ceļā, lai izbaudītu izjādi. Man tā būs pirmā reize zirga mugurā. To zvēru jau esmu redzējusi, glaudījusi un barojusi neskaitāmas reizes, tomēr līdz šim nav sanācis doties izjādē. Nekas, pirmā reize ir pienākusi. Draugs ir pilnīgi mierīgs par šo un arī man viņa miers pamazām pielīp.Pēc nelielas maldīšanās esam atraduši īsto vietu [tas tāds nelielais mīnuss, ka ir pagrūti atrast, jo īsti norādes nekādas]. Tomēr apkārtne apbur. No vienas puses mierīga daba, no otras pilsētas sajūta.
Stallis ir pilns ar skaistiem zirgiem. Gribas katru no šiem zirgiem noglāstīt.
Vienojamies, ka šī būs izjāde ar pavadoni, kas iet kājām. Priekš pirmās reizes man galīgi negribas rikšot un mesties skriešus. Tomēr zirga mugurā nav būts ne reizi.
Man tiek iedots vismierīgākais un paklausīgākais zirgs – Leduāra jeb Leda. Bet kā izrādās tikšana sedlos nemaz nav tik vienkārša. Zirgs tika pievest pie speciāla pakāpiena, lai vieglāk uzsēsties. Šajā brīdī visas manas bailes no augstuma pastiprinājās un man nav nemāzākās nojausmas kā tikt augšā. Vienīgā vieta, kur pieķerties ir sedli, tomēr man šķiet, ka tur nekas nesanāks. Tieku mierināta un pēc 5 minūšu minstināšanās man tas izdevās. Patiesībā nemaz nejūtos droši sedlos. Rodas sajūta, ka varu jebkurā mirklī nokrist no zirga, izrādās tās ir tikai mans iedomas. Man vēl šķiet, ka zirgs jūt manas bailes. Kā izrādās zirgs nomierina un neietekmējas no manām bailēm, tas liek man uzelpot.
Pastaiga var sākties. Tiekam vesti apkārt lielajai teritorijai gar šauru taciņu [atkal neliela panikas lēkme], kur ir neliela nogāze. Pilnai laimei izrādās, ka Leda grib panašķēties un ik pa laikam iebrien zālē paēst. Man tiek pamācīts, ka pastaigas laikā zirgu jākontrolē un ēst nedrīskt laist, savādāk mēs varot tā visu to laiku nostāvēt. Eh, ar to kontrolēšanu man īsti neveicas. Laikam pārāk maigi pavelku aiz pavadas, ka Leda mani neklausa. Nē, nav jau tā, ka neklausa, bet tā izklaidīgi klausa. Tāpēc Aņa [viņa mūs izvadāja pa visām takām un bija mūsu gide] man palīdz un ved Ledu. Pastaiga ir mierīga un patīkama. Jūtos ērti zirga mugurā un lēnām sāku pierasts. Aizvedam arī padzirdīt zirgus. Ceļš līdz Daugavai ved gar kāpām un tur tā kāpšana lejā augšā ir grīļīga, bet tas ir vairāk man nekā zirgam. Tiek arī dotas instrukcijas kā noliekties, lai zirgam vieglāk kalnu pārvarēt.
Uz izjādes beigām sāk nedaudz sāpēt dibens, bet draugs mierina, ka tas esot normāli pirmai reizei zirga mugurā. Kad izjāde tuvojas noslēgumam esmu jau pilnībā pieradusi pie zirga un nekrītu panikā, ja Leda sāk ātrāk iet. Kaut gan iemācīties zirgu pareizi vadīt man vēl īsti nesanāk. Draugs pasmejas, ka tas uz atgriešanos. Tikšana nost no zirga man arī nesokas tik labi, kā filmās.
Pirmais, kas nokāpjot liek par sevi manīt, ir kājas. Bet pēc 5-10 minūšu izstaigāšanās es atkal jūtos normāli. Secinājums ar savām kājām ejot jūtos tomēr drošāk, bet tas viss tikai tāpēc, ka man ir bail no augstuma.
Liels pluss, ka pirms izjādes tiek sniegtas gan instrukcijas, gan apmācība. Pat tādai zaķpastalai kā man tas liek nomierināties. Personāls ir profesionāls un laipns. Tā sajūta, ka tiec gaidīts vēl un vēl, ir patīkama.
Rezumē?! Es atgriezīšos, lai tomēr kādu dienu arī dotos rikšot ar zirgu un pārvarētu savas bailes no augstuma dorša dzīvnieka mugurā.
