Jau kopš mazotnes, kad sevi atceros, mani vienmēr ir interesējušas aktīvas lietas. Vienmēr atceros kā tētim mašīnā pie auss dīcu, lai paņem mani klēpī un ļauj pastūrēt. Tētis mazliet ar šķību aci noraudzījies, ļāva mazajai meitai to prieku pastūrēt pa kādu lauku teritorijas ceļu. Tā tas turpinājās, līdz vienā dienā viņu ieinteresēja ūdensmoči un vienpadsmit gadu vecumā viņš mani izlēma uzsēdināt uz tā. Jau pēc viena izbrauciena kopā ar viņu, pateica, ka tagad jāmēģina pašai. Trīcošām kājām un rokām, es uzkāpu uz ūdensmoča un jau ar pirmajiem metriem bailes pazuda un es sapratu, ka tas man patīk. Vēlāk nonācu arī pie motorollera un kvadracikla stūres. Tuvojoties astoņpadsmit gadu vecumam, tētis paziņoja, ka nu jāsēžas pie automašīnas stūres. Šoreiz baidījās viņš nevis es, tomēr arī šī lieta man ātri pieķērās un es to patiesi iemīlēju.
Nu pienāca diena, kad nedaudz piespiedu kārtā, nedaudz pašai vēloties, nācās sēsties pie kartinga stūres – pie kā tāda ko vēl nekad nebiju izmēģinājusi. Ārā bija drūms un lietains laiks, taču tas neatturēja manu vēlmi pamēģināt šo izklaidi. Jau uzreiz sapratu, ka tai lietai man vienkārši ir jāaiziet, tāpat kā ar visām citām tehniskajām lietām. Jūtot apkārtesošo atmosfēru, mani nedaudz sāka pārņemt baiļu sajūta kā jau pirms ekstrēmas nodarbes. Kā arī mani jau nedaudz paspēja sabiedēt draugu stāsti par to, kā tad īsti ir apsēsties pie kartinga stūres. Ienākot kartinga hallē, uzreiz varēja sajust riepu švīkoņas atstāto smaku un aukstumu, jo trase praktiski atradās ārā, tomēr jumts virs galvas bija. Tuvojoties instruktoram, bailes jau kāpa pa muti ārā, taču vīrietis bija pozitīvs, kas lika mana bailēm nedaudz pagaist. Instruktors izskaidroja braukšanas tehniku un noteikumus, kuri atkal uzdzina nelielas bailes, jo vīrietis stāstīja par noteikumiem un kļūdas, ko nevarēja pieļaut un es jau iekšēji nodomāju:aha, šitā noteikti sanāks izdarīt un mans brauciens būs beidzies, it īpaši ieskriet trases izvietotajās riepās (par lielu brīnumu man – es nepieļāvu nevienu no instruktora norādītajām kļūdām – pat nepiespiedu gāzes un bremzes pedāli reizē!) Pēc ķiveres un cimdu uzvilkšanas, es varēju doties pie sevis izvēlētā kartinga. Rindā biju otrā un mana kartinga numurs bija pieci. Brīdī, kad iedegās zaļā gaisma, tad atkal mani pārņēma baiļu sajūta tāpat kā pirmoreiz sēžoties pie stūres. Sapratu, ka jāizkustas no vietas ātri, lai netraucētu aiz manis esošos braucējus. Kartinga stūres grozīšanai nepieciešams liels spēks, tāpēc pirmo apli sanāca nobraukt ļoti lēni, izprotot to, kā labāk griezt stūri, kuros brīžos uzdot gāzi un piespiest bremzi. Pirmajā aplī no vīriešu kārtas braucējiem burtiski gāzās ārā sacīkšu gars, viņi visi skrēja garām mums, meitenēm un centās panākt viens otru, „buksējoties”. Lielākā adrenalīna deva rodas brīdī, kad priekšā ieraugi potenciālo braucēju, ko varētu apdzīt. Tā nu arī es apdzinu priekšā braucošo meiteni pat veselas trīs reizes. Visvairāk jautrība sāka rasties tikai uz brauciena beigām, kad pilnībā tiku sapratusi to kā labāk un ātrāk pārvietoties pa trasi. Tāpēc, kad instruktori sāka māt ar sarkanajiem karogiem un luksoforā iedegās sarkanā gaisma es sapratu, ka desmit minūtes bija aizskrējušas nemanāmi ātri un es tikai tik tikko biju iemanījusies kā braukt. Gribējās turpināt šo superīgo braucienu, kurš deva tik kārtīgu adrenalīna devu, sacīkšu garu un jautrību. Trases asie līkumi beidzot ļāva izbaudīt īstu braukšanas degsmi. Kāpjot ārā no kartinga, manas kājas jutās kā noskrējušas maratonu un rokas bija pamatīgi nogurušas. Es biju kārtīgi iztrakojusies pa trasi un tomēr manu seju vēl ilgi nepameta smaids.
Lai gan sākumā likās, ka esmu vienaldzīga par šo braucienu, sapratu, ka tas man tomēr dikti iet pie sirds. Tā ir lieta, kas sniedz patiešām labu adrenalīna, kā arī jautrības devu, jo sacenšoties un apdzenot kādu, iekšēji var just tādu labsajūtu. Brauciens ar kartingu deva tik pozitīvu lādiņu, ka visu atlikušo dienu jutos tik gandarīta ar sevi un laimīga kā sen nebiju jutusies. Draugiem jau paziņoju – nākamā ballīte kartinga hallē!