Skats uz Rīgu no augšas jeb Šampanietis debesīs!

Katram ir kāda sava nelielā baile. Dažam tās ir bailes no zirnekļiem, citam kukaiņiem, grauzējiem, čūskām, tumsas, liftiem, pagrabiem un vēl miljons lietu, man tās ir bailes no augstuma. Protams, pie visa pierod un es esmu iemācījusies tās pārvarēt zināmām mērā. Tomēr liels augstums mani vienmēr biedē. Bet stāsts jau nav par bailēm…

Tā bija ceturtdiena. Karsta diena, bet Rīgā – Strēlnieku laukumā – bija vēl karstāk. Tur debesīs pacēlās mini restorāns. Uz zemes sarkanais paklājs, šampanietis un iespēja ievilkt elpu pirms ekstrēmām gastranomiskām izvirtībām. Izvēles iespējas plašas – brokastis, pusdienas, vakariņas, šampanietis un kokteilis debesīs. Atliek tik izdomāt cik ilgi gribas būt augšā un pacelties augšā.

Priekšniece bija sagādājusi pārsteigumu – šampanieti debesīs!

Pirmā doma manā galvā – nē, nē, nē! Tas ir tur augšā. Tev pat, dullā, ir bail citreiz uz otro stāvu uzkāpt! Tomēr ziņkāre ir ļoti liela. Man bija iespēja arī atteikties, bet es izvēlējos izmēģināt. Sākumā manī bija liela panika, vai es vispār varēšu pakustēties. Viesmīlim paprasīju divas glāzes šampanieša un sevi sagtavoju jeb vienkārši izslēdzu bailes no apziņas.
Un tas brīdis bija klāt. Mūs aicināja uz pirmo instruktāžu. Kimmo bija mūsu lielais drošībnieks un viņš arī iepazīstināja kā augšā uzvesties, kā izturēties un ko darīt, ja paliek ļoti bail. Tad tiekam iesēdināti speciālajos krēslos un kārtīgi piesprādzēti, tā lai ārā neizkrītam. Pālēnām 22 vietas aizpildās, vēl tikai pēdējās instruktāžas, viesmīļi uz klāja un mēs paceļamies. Iekšēji man viss pamira. Paceļoties nedaudz metrus virs zemes un Kimmo vēl apvaicājas kā mēs jūtamies – visi manāmi satraukti un priecīgi, tikai manā galvā skan – uz ko es parakstījos!
Paceļamies 45 metru augstumā. Skats vienreizējs – es redzu visus jumtus, mājas, cilvēkus, Daugava un vēl, un vēl. Nebūtu domājusi, ka paveras tāds skats. Rīga ir liela un skaista, Vecrīgas mazās ieliņas tik skaisti izskatās. Man iekšēji gan vēl ir trauksme, kājas līdz celim „pilnas ar  vati” un sajūsma. Tāds emociju sajaukums, ka turies, bet patīkams. Tas ir jāizbauda, lai spētu novērtēt.
Tiekam pie garšīgām uzkodām – lasis ar īpašu mērci un lapām, jēra tartars ar ikriem uz maizītes un saldajā – zemene ar putkrējumu. Garšīgi un ļoti savdabīgi. Šo visu es labprāt nogaršotu arī vairāk neka vienu reizi. Un, protams, galvenais šampanietis! Mmm, augšā tas garšo diveiz labāk nekā tur uz zemes.45_metru_augstuma_jeb_parbaudi_5
Pati platfoma ir ļoti ērti izkārtota, var sēdeklī mierīgi apgreizties, lai redzētu vēl plāšākus skatus, izrādās var arī krēslā pusguļus iekārtoties un baudīt debesis. Ik pa laikam tiekam nedaudz pašūpināti, lai arī tie, kam bail apgriezties var redzēt citus Rīgas rakursus. Neliels vējš un patīkams atslābums. Gaiss tīrāks un skats tālāks.

Nenožēloju ne mirkli, ka piekritu. Tas bija to vērts. Pirmkārt jau bailes no augstuma ir samazinājušās, es zinu, ka es to varu. Otrkārt to skatu ir jāredz – Rīga no punta lidojuma. Skaisti, ir īstais vārds. Tas patiešām ir skaisti. Jānovērtē debesis, lai spētu dzīvot uz zemes. Treškārt tas ir piedzīvojums un katrs piedzīvojums dzīvi dara krāsaināku! Nebaidies no izaicinājumiem!